"Neatkarīgā" prognozē, kas šogad notiks ar preču un pakalpojumu cenām

Pēdējie dati par inflācijas dinamiku Latvijā tam rada ļoti labus priekšnoteikumus. Pērnā gada decembrī gada inflācija Latvijā ir bijusi 0,6%, kas ir zemākais rādītājs kopš 2021. gada aprīļa, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati. Tādējādi var teikt, ka esam pārdzīvojuši inflācijas vilni, kas saistīts ar Krievijas iebrukumu Ukrainā, un, ja vien šogad nesāksies kādas jaunas globālas kataklizmas, tad attiecībā uz cenu pārmaiņām šogad mūsu dzīve, visticamāk, ieies normālās sliedēs. Tas attiecas uz visām lielākajām Latvijas mājsaimniecību budžeta pozīcijām. Pārtikas cenām gada laikā palielinoties par 2,7%, jau tagad esam atgriezušies pie tiem sadārdzinājuma tempiem, kādi bija iepriekšējās desmitgades otrajā pusē. Savukārt cenas ar mājokļa apsaimniekošanu saistītajiem pakalpojumiem un transportu ir pat samazinājušās. Pērnā gada decembrī tās bija attiecīgi par 10,3% un 1,1% mazākas nekā gadu iepriekš.

Var kristies arī turpmāk

Jau pagājušā gada rudenī ekspertu vidū diezgan bieži varēja dzirdēt minējumus par to, ka šogad inflācijas rādītājs Latvijā varētu samazināties. Tas tika skaidrots galvenokārt ar jau notikušo izejvielu cenu kritumu. Var teikt, ka Latvijas iedzīvotājs pasaules preču biržā piedzīvotās aktivitātes, kas pērngad bija vērstas gan uz lētākiem enerģētiskajiem resursiem, gan citām izejvielām, vēl pilnībā nav izbaudījis. Līdz ar to ekonomikā un cenās vēl neesam sajutuši to cenu samazinājumu, kas ir saistīts ar izmaksu kritumu un vēl tā potenciālu nākotnē. Piemēram, ja runājam kaut vai par enerģētiskajiem resursiem. Vai tas nozīmē tūlītēju deflāciju brīdī, kad inflācija ir pietuvojusies nullei? Visticamāk - nē. Tas tāpēc, ka kopš šā gada janvāra ir celtas akcīzes nodokļa likmes, sadārdzinājušies atsevišķi komunālie tarifi un vēl nav īstas skaidrības, kas notiks brīdī, kad degvielas uzpildes stacijās masveidā sāks parādīties degviela ar biopiedevu. Tas gan nenozīmē obligātu un strauju degvielas sadārdzināšanos, taču ir zināma iespēja cenas pieauguma potenciālam. Tas viss ir atkarīgs no daudziem faktoriem, piemēram, jau pieminētajām norisēm enerģētisko resursu tirgū, tāpat arī pats bioetanols var kļūt gan dārgāks, gan lētāks. Ja pasaules ekonomika stagnēs, tad arī tikko minētajam fosilās degvielas “šķaidītājam” cenas var kristies. Tas pats attiecas arī uz naftas produktiem, jo, kā redzams no pagājuša gada norisēm, visi mēģinājumi “stutēt” naftas cenas pret kritumu ir bijuši nesekmīgi. Pēc visiem eksportētāju mēģinājumiem ar paziņojumiem par potenciālo piegāžu apjomu samazinājumu “melnais zelts” ir īslaicīgi sadārdzinājies, taču pēc tam atgriezies iepriekšējos līmeņos, vai cena pat ir noslīdējusi zem tiem.

Arī patlaban naftas cena atrodas apmēram tajā pašā līmenī, kur pērnā gada izskaņā. Tas pats attiecas uz dabasgāzes cenām - to cenu līmenis arī ir apmēram tāds pats, kā bija pagājušā gada beigās, bet mēneša laikā ir par dažiem eiro megavatstundā “pakrities”. Tātad var teikt, ka tirgū valda relatīvs miers, ar kopējo tendenci cenām sarukt, kas pamazām aizvien vairāk atspoguļosies arī komunālajos tarifos un uzņēmumu izmaksās. Paralēli tam ekonomiskā aktivitāte saglabājas zema, līdz ar to pieprasījums nav veicinošs cenu kāpumam. Administratīvo lēmumu (nodokļu un komunālo tarifu celšana) rezultātā izraisītais cenu kāpums visai drīz akumulēsies kopējā inflācijas rādītājā, bet, kad tas būs noticis, tad ekonomika atkal varētu stūrēt deflācijas virzienā. Ja nenotiek kādas kardinālas ekonomiskā kursa nobīdes, tad ir diezgan ticams, ka procenta desmitdaļās mērāmu deflāciju (rēķinot gada izteiksmē) varam sagaidīt jau pavasarī. Tiesa gan, raugoties no pašreizējā skatu punkta un saistībā ar to, kas par pasaules tautsaimniecības attīstību ir zināms šobrīd, nav pamata domāt, ka tā saglabāsies visa gada garumā.

Kas var kavēt inflācijas kritumu?

Pie iepriekš minētā ir jānorāda, ka pasaules ekonomiskajās norisēs ir visai daudz nezināmo, tādējādi ir ārējie faktori, kas inflācijas kritumu var aizkavēt vai pat atlikt uz ilgāku laiku, un patēriņa cenu indeksa kritums atkal var atsākties no augstāka punkta, nekā piedzīvojam patlaban. Naftas eksportētāji OPEC+ paziņojumu ietvaros nespēj apturēt “melnā zelta” cenas lejupslīdes tendenci biržā, taču to var izdarīt finanšu tirgus, kura nozīme vismaz Latvijas publiskajā telpā izskanošajos komentāros netiek pietiekami novērtēta. Tas pats attiecas arī uz citām izejvielām - gāzi, graudiem, metāliem utt. Izejvielas tāpat kā uzņēmumu akcijas tiek pieskaitītas riskantāko finanšu aktīvu grupai, bet, raugoties pēc akciju biržu indeksiem, “riska tolerance” kopš pagājušā gada rudens ir strauji augusi. Tirgos ieplūst aizvien vairāk naudas, un biržu indeksi ir atgriezušies pie galvu reibinošas izaugsmes. Īsumā - tas saistīts ar atziņu, ka procentu likmju pieaugums jau varētu būt kļuvis par pagātni, līdz ar to investīciju mikroklimats riskantajos aktīvos ir uzlabojies.

Lielā mērā pateicoties tam, ka nauda finanšu tirgū plūst kā no pārpilnības raga, nafta un citas izejvielas šobrīd cenā ir nokritušās mazāk nekā tad, ja pagājušā gada nogales investīciju bums biržās būtu izpalicis. Ja ieguldītāju noskaņojums saglabāsies tikpat labs kā līdz šim, tad ir pamats domāt, ka arī izejvielu cenas pieaugs un inflācijas kritums izpaliks. Inflācijas kritumu var aizkavēt arī dažādi ģeopolitiskie aspekti. Ja runājam par Tuvajiem Austrumiem, tad līdz šim ap Izraēlu virmojošais konflikts nav uzņēmis īpaši plašus ģeogrāfiskos apmērus, taču nevar pilnībā izslēgt, ka situācija var mainīties. Tāpat ap Ķīnas, Taivānas un abu Koreju attiecībām viss iztiek bez pārāk lieliem ekscesiem, līdz ar to arī šis draudu faktors vēl nerada nekādus būtiskus satricinājumus starptautiskajā tirdzniecībā un izejvielu tirgos. Ja iepriekš minētajos ģeopolitiskajos aspektos kaut kas mainītos, zustu arī šobrīd esošā relatīvā stabilitāte pasaules ekonomikā un būtu jārēķinās ar dzīves dārdzības pieaugumu. Taču šis ir ārkārtas, nevis bāzes scenārijs, un pagaidām nav pamata baidīties, ka būs tāds inflācijas lēciens kā, piemēram, 2022. gadā.